Valsts budžeta tapšanas gaita atklājusi būtisku iztrūkumu veselības aprūpes finansēšanā. Problēmas, ko rada nepietiekamais finansējums, samilzušas jau gadiem, bet šogad vispārējās inflācijas un katastrofālā energoresursu cenu kāpuma dēļ tās izjūtamas īpaši asi. Neskatoties uz to, slimnīcām šogad piešķirtais finansējums ir vismaz trīs reizes zemāks, nekā nepieciešams, lai veselības aprūpes sistēma varētu pilnvērtīgi strādāt. Par situāciju Jēkabpils slimnīcā un krīzes risinājumiem, ko redz slimnīcas vadība, stāsta SIA «Jēkabpils reģionālā slimnīca» valdes priekšsēdētājs Ervīns Keišs un valdes loceklis Kaspars Čanders.
– Kāda šobrīd ir finansiālā situācija Jēkabpils reģionālajā slimnīcā?
Kaspars Čanders: – Situācija ir tāda, ka provizoriski vēl gada pārskats nav apstiprināts, bet pēc operatīvajiem datiem redzams, ka zaudējumi būs dramatiski. Izskatās, ka gads noslēdzies ar zaudējumiem 1 100 000 eiro apmērā. Šis dramatiskais pieaugums principā ir visās pozīcijās, gan energoresursu, medikamentu un pakalpojumu cenu, gan nolietojuma pieaugums, jo inflācija skar visas pozīcijas un pieaugums ir tuvu miljonam, bet pretī tam ir Nacionālā veselības dienesta finansējuma samazinājums. Gada beigās mēs nesaņēmām plānoto par stacionāra pakalpojumu izpildi, jo mums bija mazāk pacientu. Ja Covid-19 laikā šo finansējumu iedeva Covid-19 seku novēršanai, tad pagājušā gada nogalē to vienkārši neiedeva, un mēs gada beigās nesaņēmām 600 000 eiro, kas ir sāpīgs robs slimnīcas budžetā, tāpēc mēs bijām spiesti ņemt kredītlīniju bankā, lai risinātu šo situāciju. Šobrīd to caurumu esam aizlāpījuši, un situācija ir izlīdzināta, bet tas, ko mēs gaidījām, ka valsts šogad palielinās finansējumu stacionāra pakalpojumiem, nenotiek, un mēs šobrīd jau esam gatavi diezgan radikāliem soļiem, saprotot to, ka valsts nebūs palīgs.
– Šie nesaņemtie 600 tūkstoši ir par stacionāra pakalpojumiem?
Kaspars Čanders: – Valsts katru gadu aprēķina, cik pacientu vidēji varētu apkalpot stacionārā, un atbilstoši sniedz finansējumu avansā slimnīcas darbības nodrošināšanai, bet pēc deviņiem mēnešiem veic pārrēķinu atbilstoši tam, cik tad cilvēkiem reāli ir sniegts pakalpojums. Redzot, ka pacientu ir bijis mazāk, samazināja plānoto finansējumu, kas bija vidēji rēķināts. Taču cenas gan turpināja kāpt uz augšu, bet tas tika ņemts vērā tikai daļēji, arī piešķirtā energoresursu izmaksu kompensācija nesedza izmaksas.
Ervīns Keišs: – Pacientu skaita samazinājums ir bijis, bet ārstēšanas izmaksas uz vienu pacientu ir radikāli pieaugušas, un tur arī veidojas tā nepatīkamā situācija ar finanšu iztrūkumu. Izvērtējot pērno gadu, esam secinājuši, ka diezgan būtisku pacientu skaita samazinājumu radīja traumatoloģijas nodaļas darbības trūkums, kā dēļ no gada sākuma neesam snieguši neatliekamos traumatoloģijas pakalpojumus, ko nodrošināja Madonas slimnīca. Tas nozīmē, ka mūsu potenciālie pacienti ārstējās tur. Pašlaik notiek aktīvas Latvijas Slimnīcu biedrības sarunas ar Veselības ministriju. Plāns ir pārskatīt stacionāra apmaksas nosacījumus. Visticamāk, daļēji tiks pārskatīta arī DRG sistēma, ko iz-manto veselības aprūpes pakalpojumu uzskaitei, apmaksai un analīzei par iedzīvotājiem sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem. Tas ir valsts novērtējums, cik maksā pakalpojums. Situācija visās slimnīcās ir ļoti līdzīga. Jautājums ir ļoti komplicēts, jo slimnīcu finansēšanas sistēma ar katru gadu ir kļuvusi sarežģītāka un necaurspīdīgāka. Tāpēc šobrīd notiek koncentrēšanās uz šādiem tehniskiem jautājumiem, bet tas absolūti nenozīmē, ka mēs varētu saņemt lielāku finansējumu.
– Tātad, traumatoloģijas nodaļa tagad atsākusi darbu, bet atbilstošs finansējums tam netiks saņemts, lai arī pacientu būs vairāk?
Kaspars Čanders: – Konkrēti par traumatoloģijas nodaļas darbu finansējums ir katru mēnesi paredzēts papildus, bet finansējuma pārdali atbilstoši pacientu skaitam mēs jutīsim tikai gada beigās, kad notiks finansējuma pārrēķins atbilstoši pacientu skaitam.
Ervīns Keišs: – Tas ir garantētais maksājums, ko mēs pērn katru mēnesi nesaņēmām šajā sadaļā, bet radikālākā ietekme uz budžetu ir pacientu skaitam, kas šobrīd palielināsies, jo atkal nodrošinām traumatoloģijas pakalpojumu, taču pārskata periods tam visam būs septembris. Tāpēc līdz septembrim mums jātiek galā pašu spēkiem, turklāt apstākļos, kad izmaksas uz vienu pacientu turpina pieaug, pacientu skaits pieaug, bet finansējums nepieaug, un pārrēķins varētu būt tikai kaut kur trešajā ceturksnī.
Slimnīcu biedrība uzsver, ka valsts noteiktās izmaksas jau sen neatbilst reālajai situācijai, kliedzošs piemērs ir ēdināšanas izmaksas, kam valsts atvēlējusi trīs eiro dienā. Taču par to, ka šīs izmaksas ir neatbilstošas un to noteikšanas sistēma – necaurspīdīga, slimnīcu vadība runā jau gadiem.
Baidos, ka arī šobrīd nav vienotas nostājas. Tas, par ko ir vienota nostāja, ka vienai no šīm komponentēm, kas veido stacionāra sadaļu – izdevumiem uz vienu pacientu –, finansējums nesedz patiesās izmaksas. Tautsaimniecībā iepriekšējais gads ir noslēgts ar diezgan lielu inflācijas rādītāju. Tie bija 25% līdz 30%, un sadaļa mūsu slimnīcā, uz kuru šī inflācija varētu attiekties, ir ap pieciem miljoniem eiro. Tātad šis te sadārdzinājums, ko izjūt slimnīca, varētu svārstīties pusotra miljona eiro robežās. Tas ir tas sadārdzinājums, ko jūtam tikai uz cenu pieauguma uz inflācijas rēķina vien. Apstākļos, kad viena pacienta ārstēšanas izmaksas netiek paaugstinātas, mums ir jāatrod rezerve jau minēto izmaksu segšanai. Ir jāsaprot, ka esam nonākuši posmā, kad rezerves ir jāmeklē pašiem. Aizdevums ir īstermiņa risinājums, kas paredz kaut kādus izdevumus nākotnē, jo katrs aizdevums ir jāatdod.
– Vai runas par necaurspīdīgu finansēšanas sistēmu nozīmē, ka nav saprotami aprēķini, par ko finansējumu piešķir, par ko nē?
Kaspars Čanders: – Aprēķini ir skaidri, bet tie lielā mērā nesedz faktiskās izmaksas. Par to jau tas stāsts ir bijis sen, ka daļai pozīciju finansējums ir atbilstošs, bet citām – nav, un tāda kompleksa pārskatīšana izcenojumiem nav notikusi. Šur tur kaut ko papildina, piemēram, nupat par pa-cienta ēdināšanu varēja četrus eiro pielikt klāt. Bet mums jāsniedz pilns pakalpojumu klāsts visās pozīcijās, un mēs nevaram izmaksu dēļ nesniegt konkrēto pakalpojumu cilvēkiem.
– Labi, pārskatīs noteiktos pakalpojumu tarifus, bet, ja kopumā naudu vairāk nedos, tāpat nevarēs segt visas reālās izmaksas.
Kaspars Čanders: – Mēs redzam, ka noteikti nē, un konkrētas rīcības plāna ar konkrētu finansējumu, kas varētu situāciju uzlabot, arī nav. Tāpēc valdē esam pieņēmuši lēmumu, ka nevaram gaidīt, un pašiem ir jāsāk aktīvi mazināt izmaksas. Esam uzsākuši sarunas ar arodbiedrību par darba koplīgumu. Mēs mēģināsim vienoties par konkrētu samazinājumu, kas skars mediķu atalgojumu. Tie ir riska procenti, tā ir nakts stundu apmaksa. Diemžēl mēs šobrīd neredzam citu ceļu, kā varētu budžetu sabalansēt. Tajā skaitā arī pārskatīsim štatu, kas nav saistīts ar pamatpakalpojumu veikšanu, un mazināsim visas izmaksas, kur vien varam.
– Bet to var darīt līdz zināmai robežai.
Kaspars Čanders: – Tāpēc šis būs filigrāns balansēšanas moments, kur mums jāpanāk savstarpējā sapratne ar darbiniekiem, lai viņi būtu gatavi strādāt un neietu prom, un tajā pašā laikā, lai sabalansētu budžetu tā, ka var segt izdevumus un samaksāt tās pašas algas.
Ervīns Keišs: – Attiecībā uz atalgojumu mēs šobrīd neredzam, ka varētu piedāvāt kādam no medicīnas personāla to samazināt. Mēs ejam to ceļu, ka mēģinām kolektīvi samazināt sociālo labumu paketi, kas ir iekļauta koplīgumā, tajā skaitā arī būs nepieciešama štatu samazināšana pozīcijās, kas nav saistītas tieši ar pakalpojuma sniegšanu. Tas arī ir tas plāns, lai iekļautos esošajā budžetā. Baidos, ka tas ir ceļš, kas mums ir jāiet, jo šo budžetu nenosakām mēs. Ir, protams, sadaļa «Maksas pakalpojumi», bet esošajā situācijā tā nav būtiska sadaļa.
– Līdzīga situācija veselības aprūpē jau ir bijusi, kas rezultējās ar ārstu pāriešanu darbā uz citām medicīnas struktūrām, arī privāto sektoru un ārzemēm, kur samaksas sistēma ir izdevīgāka. Arī māsas normālas peļņas nolūkā devās darbā uz ārzemēm.
Kaspars Čanders: – Tāds risks pastāv, bet jārunā arī par labajām lietām, ka mums ir izdevies piesaistīt jaunus speciālistus, jo pagājušā gada nogalē spējām atjaunot traumatoloģijas nodaļas darbu. Pēc ilga laika beidzot atradām jaunu vadītāju uzņemšanas nodaļai, ko redzam kā lielu ieguvumu, jo cilvēks ir profesionālis ar vairāk nekā 20 gadu darba stāžu Rīgā. Ir cerības, ka viņa pienesums un skatījums tiks ieviests arī mūsu slimnīcā. Arī intensīvās terapijas un anestēzijas nodaļā ir jauns vadītājs, kas nāk ar savām idejām un skatījumu. Mēs redzam, ka stacionāra sadaļā viss notiek pareizā virzienā.
– Publiskajā vidē slimnīcu vadība kā paredzamos negatīvos nākotnes scenārijus min gan iespēju būtiski kāpināt pacientu līdzmaksājumu apmēru, gan konkrētu pakalpojumu izslēgšanu no valsts apmaksājamā pakalpojumu groza.
Ervīns Keišs: – Tā šobrīd ir viena no diskusijas daļām – pacientu līdzmaksājums, kur gan nav slimnīcu kompetencē to palielināt. Es pieļauju, ka šī te doma virzās uz to, ka tiks palielināta maksas pakalpojumu sadaļa. Slimnīcas tad, visticamāk, izvēlēsies nepildīt tās pasūtījuma sadaļas, ko redz kā nerentablas, un tās aizstās ar maksas pakalpojumu, kas pats par sevi ir rentabls, jo tad slimnīca pati nosaka cenu, izvērtējot savas iespējas, izmaksas un rentabilitāti, un, protams, ka cietīs pacienti.
– Vai tas nozīmē, ka kāds pakalpojums konkrētā slimnīcā vispār netiks sniegts, bet kāds – par maksu?
Ervīns Keišs: – Jā, šobrīd redzam, ka atsevišķas slimnīcas sāk pakāpenisku atteikšanos no izvēles sadaļām. Piemēram, Cēsu slimnīca, kas ir 3. līmeņa slimnīca, ir uzsākusi atteikšanos no traumatoloģijas programmas, kas viņiem ir izvēles. Viņi ir izvērtējuši, ka izmaksas ir tik lielas, ka viņi tās nespēs segt ar ieņēmumiem. Viņu gadījumā notiek sarunas arī par atteikšanos no neiroloģijas sadaļas. Jēkabpils slimnīcai kā 4. līmeņa reģionālajai slimnīcai ir vairākas sadaļas, kas ir obligāti izpildāmas, kas īpaši attiecas uz stacionāra darbu un neatliekamo medicīnisko palīdzību, arī traumatoloģija. Taču ir sadaļas, kas mums nav noteiktas kā obligātas. Bet mēs pagaidām neplānojam atteikties ne no vienas sadaļas. Tas būtu visradikālākais solis, un domāju, ka to noteikti nepiedzīvosim. Mēs noteikti izmēģināsim visus citus variantus, respektīvi, izmaksu samazinājumu meklēsim citās sadaļās, un pakalpojumu noteikti nodrošināsim vismaz minimālajā apjomā, kas paredzēts Ministru kabineta noteikumos un līgumā ar Nacionālo veselības dienestu. Visu esam veltījuši tam, lai runātu ar darbiniekiem un piedāvātu savu redzējumu, un tas, ko redzam, gūst zināmu atsaucību.
Kaspars Čanders: – Si-tuācijas reģionālajām slimnīcām, atšķirībā no lielajām valsts slimnīcām, ir dažādas. Ir slimnīcas, kas iepriekšējos gadus ir strādājušas ar peļņu, kapitāls ir uzkrāts un kabata ir pilnāka. Bet mūsu gadījumā tā kabata vienmēr bijusi pustukša, un, ja no pustukšas kabatas vēl kaut ko izvelk, tā jau ir gandrīz tukša. Daugavpils slimnīca jau tagad ir parādā piegādātājiem, un viņi redz, ka, tā turpinot, rudenī situācija var būt dramatiska. Mēs ejam citu ceļu, mēs piegādātājiem maksājam, un mēs caurumu esam aizlāpījuši ar kredītlīniju.
Tāpēc esam pie tā sāpīgā posma, ka jāķeras klāt iz-maksu mazināšanai, un personāla izmaksas mums ir vienas no lielākajām, tāpēc ir sarunas ar darbiniekiem par kaut kādu papildu piemaksu mazināšanu. Protams, tas katram ir sāpīgi, jo tas ir viņa maciņš, viņa ieņēmumi, tāpēc mēģināsim ar darbiniekiem atrast kompromisu, lai tomēr spētu pilnvērtīgi darboties arī turpmāk.
– Premjers Krišjānis Kariņš ir teicis, ka naudas nekad nepietiks, tāpēc vajag pārprofilēt un reformēt slimnīcu sistēmu, kas neesot efektīva. Vai tā ir tikai viņa retorika vai tomēr sarunās ar Veselības ministriju ir izskanējis kaut kas konkrēts par slimnīcu reformu?
Ervīns Keišs: – Publiskā retorika vairāk vērsta nevis uz pārprofilēšanu, bet uz to, ka nozarē kopumā būtu nepieciešamas reformas, bet ir neskaidrība par šo reformu raksturu. Kādas tad tās būs, kādi būs ieguvumi un ar ko, teiksim, mums rēķināties šajā kontekstā. Domāju, ka reģionālās slimnīcas šajā nozarē ir diezgan lieli spēlētāji. Būtu tikai loģiski, ja reformas kaut kādā diskusijā tiktu apspriestas, nevis tikai publiski norādīts, ka nepieciešama reforma. Pēdējos gados ir izskanējušas dažādas spekulācijas, bijušas arī ne tikai spekulācijas, bet vairāki Veselības ministrijas ziņojumi, kā viņi redz šo pārprofilēšanu, bet mūsu situācijā tas būtiskas sekas nerada.
– Veselības ministre Līga Meņģelsone uzskata, ka arī pašvaldībām ir fi-nansiāli jāpalīdz savām slimnīcām. Tiekoties ar Latvijas Slimnīcu biedrības pārstāvjiem, viņa uzsvēra, ka izprot inflācijas un energoresursu cenu kāpuma dēļ radušos situāciju slimnīcās un cer, ka, kopīgi sadarbojoties slimnīcu īpašniekiem un ministrijai, izdosies rast labākos iespējamos risinājumus. Savukārt lielajām valsts slimnīcām valdība palīdzot kritiskās situācijās. Vai jāsecina, ka pašvaldības slimnīcas statuss šobrīd Jēkabpils slimnīcai ir kā mīnuss?
Kaspars Čanders: – Diemžēl tā ir, un mēs visi esam dzirdējuši tos gadījumus, kad lielās valsts slimnīcas pie lieliem zaudējumiem tiek subsidētas no valsts puses ar papildu finansējumu. Šajā gadījumā pašvaldībai finanses nav bezizmēra, bet ir konkrēts budžets, ar kuru ir jādzīvo.
Ervīns Keišs: – Baidos, ka normatīvajos aktos pastāv zināmi šķēršļi šāda at-balsta sniegšanai no pašvaldības puses, arī saistībā ar godīgas konkurences no-drošināšanu. Turklāt problēmu un atbalsta gribētāju varētu būt daudz, jo slimnīca nav vienīgā pašvaldības kapitālsabiedrība.
– Vai Veselības ministrija ir norādījusi, kādu atbalstu vajadzētu sniegt pašvaldībām?
Ervīns Keišs: – Runa ir par energoresursu sadārdzinājuma segšanu. Tā ir šī brīža retorika.
Kaspars Čanders: – Bet jebkurā gadījumā tā nebūtu panaceja un risinājums. Risinājums būtu beidzot pārskatīt finansēšanas modeli un nodrošināt to, ka par pakalpojumu tiek sa-ņemta atbilstoša samaksa.
– Vai ir bijuši solījumi, kādos termiņos valdība un Veselības ministrija izšķirsies par jaunu samaksas modeli?
Kaspars Čanders: – Pieļauju, ka attiecībā uz mūsu slimnīcas finansēšanas mo-deli tas nebūtu sarežģīti, jo mums ir ambulatorā sadaļa (poliklīnika) un dienas stacionārs, kur viss vairāk vai mazāk ir skaidrs, un samazinājums attiecībā pret pagājušo gadu faktiski nav noticis, jo pagājušajā gadā plānu esam izpildījuši pilnībā un nav pamata samazināt finansējumu. Šobrīd vienīgais nezināmais ir stacionāra finansējums, kas mūsu gadījumā ir diezgan būtiska ieņēmumu sadaļa. Kaut kāda skaidrība varētu būt aprīlī, kas arī ir publiski izskanējis. Šobrīd strādājam ar samazinātu tehnisko budžetu, iekļaujot jau pagājušā gada samazinājumu, lai gan paredzams, ka pirmajā ceturksnī strādāsim ar krietni lielāku pacientu skaitu, jo, kā jau minējām, ir programmas, kur darbību esam atjaunojuši. Tomēr, neraugoties uz šo tehnisko budžetu, tāpat strādājam ar aptuveni 200 000 eiro sa-mazinājumu katru mēnesi attiecībā uz stacionāra sadaļu, kas ir iztrūkstošā daļa. Mums kā darba devējiem gribētos iet pie kolektīva ar stāstu, ka mēs visiem varam kaut ko pielikt pie algas, bet šis nav tas gadījums.
– Vai nav tā, ka valdība un Veselības ministrija apzināti iet uz pacientu līdzmaksājuma daļas palielināšanu?
Kaspars Čanders: – Sa-runas arvien notiek, bet viss iet uz to, ka ir nonākts līdz summai, ko valdība ir gatava dot medicīnai, un pagaidām īsti nevaram cerēt uz kaut ko vairāk. Scenāriji ir dažādi, bet konkrētas atbildes nav.
Ervīns Keišs: – Šobrīd mēs jau vairāk esam kā administrators, kā izpildītājs, kuram jāspēj iekļauties konkrētā budžetā. Ja runā par maksas pakalpojumiem, tad nevaram ar to pašu darbinieku resursu izpildīt to, ko paredz līgums ar Nacionālo veselības dienestu, un nodrošināt arī maksas pakalpojumus. Tas ir sabalansētības jautājums, jo slimnīcām valsts apmaksāto pakalpojumu izpildei jābūt prioritātei, bet, ņemot vērā situāciju, jāiet arī uz maksas pakalpojumiem, lai tā subsidētu slimnīcu, jo prioritāte ir par katru cenu nodrošināt slimnīcas darbību.
– Vai tomēr neizskatās tā, ka valsts visu sistēmu virza uz maksas medicīnas pusi?
Ervīns Keišs: – Grūti prognozēt, bet ir skaidrs, ka acīmredzot medicīna šobrīd valsts budžetā nav prioritāte, jo redzam, ka citās sadaļās budžets ir pieaudzis, bet medicīnā samazinājies pret iepriekšējiem gadiem.
– Ir dzirdēts arī tas, ka slimnīcām vajadzētu pelnīt ar medicīnas tūrismu, kad ārzemnieki izmanto mūsu slimnīcu pakalpojumus.
Ervīns Keišs: – Tādi maksas pakalpojumi ir tikai zināmā pakalpojumu klāstā stomatoloģijā un estētiskajā medicīnā. Tas nav tas, ar ko mēs nodarbojamies.
– Vai sarunās ar Veselības ministriju ir bijušas norādes uz to, ka vismaz nākamgad slimnīcas var uz kaut ko cerēt: tagad pacietieties, bet nākamgad varēsim atļauties izrāvienu medicīnas finansēšanā?
Ervīns Keišs: – Nekas tāds nav bijis.
Kaspars Čanders: – Domāju, ka valstij vienā brīdī vajadzēs apzināties, ka nevar cilvēkus visu laiku spiest izturēt atalgojuma vai sociālo bonusu samazinājumu, un, kad būs sakrājusies tā kritiskā masa, viņi būs spiesti finansējumu palielināt, bet nevaru prognozēt, kad tas varētu būt.
Meteriāls sagatavots ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas atbalstu
Zinātājs
Arī 2021. gadā Jēkabpils slimnīcā nebija traumataloģijas nodaļas, bet slimnīca strādāja ar pelņu, pat diezgan iespaidīgu. Vai tur tā sāls nav, ka slimnīcu vada nemākulis_
garāmejot
Kāpēc bildē redzami tik daudz tukšu krēslu ? Kuri darbinieki regulāri neierodas darbā ?